Paprika saldā granulas

Par papriku dzimteni uzskata Dienvidāzijas un Dienvidamerikas zemes, kurās to audzē kā daudzgadīgu dārzeni, bet Eiropā - kā viengadīgu. Pirmie dati par paprikām minēti 1494. gadā. Par šo dārzeni, kuru indiāņi sauca par „ahi" un lietoja sāls vietā, savās piezīmēs minējis ārsts, kas pavadīja Kolumbu ceļojumā. Par papriku audzēšanu Antiļu salās, Brazīlijā un tai kaimiņos esošajās Dienvidamerikas zemēs kļuva zināms eiropiešiem, bet ilgu laiku šis dārzenis tika lietots kā eksotiska garšviela. Izšķīra papriku paveidus: sīvo un saldo.
Sīvo papriku (asās) augļi parasti nelieli. Tos lieto kā garšvielu mērenā daudzumā svaigus pie zupām, mērcēm un gaļas ēdieniem. Lieto arī kaltētas, maltai (šnicele ar sīvajām paprikām, gulašs ar sīvajām paprikām utt.) paprikas. Šīs šķirnes derīgas arī konservēšanai, piedod ēdienam īpašu garšu un veicina apetīti.
Saldās paprikas mēs labprāt lietojam savā ikdienas uzturā. Karstos ēdienus parasti gatavo no lielākiem augļiem, kas vēl nav pavisam nogatavojušies (augļus tumši zaļā, gaiši zaļā vai dzeltenīgā krāsā), un tos pilda. Salātus gatavo no nobriedušiem augļiem (spilgti dzeltenā vai sarkanā krāsā). Spilgtas krāsas paprikas izmanto siera sviestmaižu pagatavošanai. Papriku lieto mērcēs, zupās, sautējumos, siera, olu, gaļas, zivju, biezpiena un citos ēdienos. tai ir patīkama maiga garša, piešķir ēdienam sarkanīgu nokrāsu. Pirms pievienojiet ēdienam, uzkarsējiet paprikas pulveri nelielā daudzumā augu eļļas! Kā maiga garšviela, paprika piemērota daudzu ēdienu gatavošanā. Galvenā garšviela, gatavojot ēdienus no maltās gaļas un mērces grilētiem ēdieniem.
Galvenā papriku vērtība - augstais askorbīnskābes saturs. C vitamīna ziņā tās ir pirmajā vietā no dārzeņiem (150 mg. 100 g. zaļās paprikas, 200 mg. 100 g sarkanās paprikas).
Paprikās 6 reizes vairāk C vitamīna nekā citrusaugos. Pietiek apēst pavisam nedaudz papriku, lai pilnīgi apmierinātu C vitamīna vajadzību diennaktī (70 - 125 mg.).
Paprikām ir asa garša, jo tās satur daudz ēterisko eļļu.
Saldās paprikas satur organismam vērtīgo karotīnu (sevišķi bagāta ar to sarkanā paprika), B1, B2, E, PP vitamīnus, kā arī minerālvielas, sevišķi daudz kālija un nātrija.

Paprikas krāsa it atkarīga no novākšanas laika. Zaļā paprika tiek novākta visagrāk, sarkanā - krietni vēlāk, līdz ar to tajā ir daudz vairāk vērtīgo vielu un tā labāk garšo. Zaļajā paprikā ir ļoti maz vitamīnu un minerālvielu, toties sarkanajā - vesels lērums. Sarkanās paprikas krāsviela pastiprina C vitamīna iedarbību pat divdesmit reizes un pasargā organismu no nelabvēlīgajām baktērijām, kā arī no sirds un asinsvadu saslimšanām un vēža. Zaļajā piparā, kas ir nenogatavojies sarkanais pipars, ir divtik daudz C vitamīna. Piparos ir arī B1, B2, PP vitamīns un beta karotīns, kas zināms kā A vitamīna priekštecis. No minerālvielām paprika visvairāk satur kāliju, fosforu un magniju. Tā ir bagāta ar cinku, tāpēc, to ēdot, ātrāk dzīst brūces. Sarkanie, oranžie un dzeltenie pipari satur arī luteīnu un zeaksantīnu, kas aizkavē redzes pasliktināšanos novecojot.
Pipari ir labs bioflavanoīdu avots – tā ir viela, kas aizsargā šūnas no slimībām un bojājumiem. Interesanti, ka atkarībā no rūgtvielas un kapsaicīna satura izšķir sīvo un saldo papriku. Saldajā paprikā ir 0,02 procenti, bet sīvajā – 0,08 procenti kapsaicīna. Tas labi mazina sāpes. Zinātnieki atklājuši, ka brīdī, kad kapsaicīns rada sāpīgi dedzinošo sajūtu, tas arī padara nejutīgus nervu galus, kas uztver citas sāpes.
Ēdot asos čilli, pastiprināti izdalās endorfīni. Tie ir hormoni, kas rada labsajūtu. Tāpēc senie acteki šiem pipariem piedēvēja dzimumdziņu veicinošas īpašības
Papriku var lietot gremošanas veicināšanai, arī slāpju remdēšanai, jo paprikā ir daudz ūdens – salīdzinoši vairāk nekā, piemēram, burkānos. Visos dārzeņos ūdens ir 80 līdz 90 procentu. Par katru dārzeni var teikt, ka tas ir jāēd. Arī paprika. Jo daudzveidīgāks ir dārzeņu klāsts ēdienkartē, jo labāk.